Kādu siltumnīcu izvēlēties, plēves vai polikarbonāta?

Sev es izvēlētos polikarbonāta siltumnīcu ar metāla karkasu. Klasisku, ar divslīpu jumtu. Pavisam nelielu – 2x3m.

Kāpēc tieši šāda izvēle? Dēļ personīgās pieredzes ar dažādām siltumnīcām, kuru esmu aprakstījis zemāk.

Plēves siltumnīca Nr 1, tuneļveida

3x8m tuneļveida siltumnīca ar cinkotām tērauda caurulēm un armētu zaļo PE plēvi bija mana pirmā siltumnīca, ko uzliku pats saviem spēkiem. Līdzīgas tirgo averto.lv un vēl daudzkur citur.

Uzskaitīšu plusus un mīnusus:
+ Cena. Lētāka par šo būs tikai koka/plēves siltumnīca, pašam mērot, zāģējot un skrūvējot no brusām.
+ Gatavs komplekts, ko var pasūtīt internetā un kurjers pēc pāris dienām atved laukos līdz durvīm.
+ Ātra un vienkārša karkasa montāža arī amatierim, kas ikdienā līdzīgus darbus veic ļoti reti.
+ Gaismas caurlaidība, temperatūra un ventilācija pirmajā gadā bija ļoti laba. Līdz ar to arī izcila raža pirmajā gadā un ļoti laba otrajā gadā. Varbūt tikai sakritība, bet pirmā gada raža šķiet pat pārspēja tās ražas, kuras vēlāk ieguvu polikarbonāta siltumnīcā
+ Pamatīgas metāla caurules. Pilnīgi brīnums, ka par tādu cenu dabūju tik daudz kārtīga metāla. Mans tunelis nostāvēja desmit gadus, kuru laikā laikā norūsēja un daļēji stiprību zaudēja tikai apakšējais, uz zemes gulošais kontūrs. Caurules pēc nojaukšanas atdevu radiniekam, kurš manam vecajam karkasam iedeva jaunu dzīvi, uzbūvējot no tām sev mazāku un zemāku siltumnīcu, pārstiepjot pāri parasto Depo pirkto plēvi, tādejādi izvairoties no klapatām, kuras piedzīvoju ar dārgo oriģinālo armēto plēvi. Sniegs, protams, jātīra, tur neko:)

– Armētā plēve. Tā kā nopirku ļoti lielu siltumnīcu (3x8m), tad, lai stingri un bez krokām uzvilktu plēvi, nācās mazliet pačakarēties un pieaicināt pāris palīgus. Pieņemu, ka mazākai siltumnīcai pareizi uzvilkt plēvi ir krietni vieglāk.

Instrukcijā bija ieteikts plēvi pa ziemu ņemt nost, bet sapratu, ka katru pavasari no jauna negribēšu čakarēties, tāpēc plēvi izlēmu atstāt visu gadu.
Kā izrādījās, ja negribas čakarēties rudenī un pavasarī, tad nāksies čakarēties visu ziemu:)

Tikko sāka snigt, uz siltumnīcas bagātīgi sāka krāties sniegs. Plēves tunelim nav kores, kas veidotu slīpumu uz abām pusēm, attālumi starp karkasa caurulēm ir diezgan lieli un arī pati plēve ir samēra vaļīga, kā rezultātā viss augšdaļā sakrājušais sniegs plēvē starp trubām sāka nokarāties uz leju. Lieki teikt, ka bija liela noņemšanās ar sniega tīrīšanu no siltumnīcas, bet sniga tajā ziemā daudz un bieži:)

Macību protams neguvu, noslinkoju un plēvi nenoņēmu arī nākamajā ziemā:) Pēc otrās ziemas pamanīju, ka armētā plēve pamazām ir sākusi pārvērsties par sietu, pāri paliekot tikai armējumam, bet vagas sākušas piebirt ar plēves plēksnēm. Plēves degradācijas process bija lēns un pakāpenisks, bet tā kā plēve pilnvērtīgi vairs neaizturēja ne lietu, ne aukstumu, bet jaunu oriģinālo plēvi, kas sastādītu pusi no jaunas siltumnīcas cenas, roka necēlās pirkt, nolēmu otrā kārtā pāri pārstiept parasto biezo PE plēvi no Depo. Funkcionāli tas nostrādājā, bet vizuāli šāds hibrīds izskatījās diezgan savdabīgi. Bet tā kā dzīvoju dziļos laukos, tad šādas nelielas vaļības varu atļauties. Tomēr tajā mirklī sapratu, ka pirkt oriģinālo plēvi un nākotnē ieguldīt šādā tunelī nav jēgas, tādēļ blakus uzliku vēl vienu tikpat lielu polikarbonāta tuneli.

Varbūt tāpēc, ka dēļ jaunās polikarbonāta siltumnīcas plēves siltumnīca tika mazliet atstāta novārtā, vai arī tādēļ, ka dēļ nestandarta risinājuma ar divām plēvēm bija jūtami samazinājusies gaismas caurlaidība, tomēr plēves siltumnīcā raža vairs nekad nebija tik laba, kā pirmajās divās vasarās.

– Poroloni. Lai pasargātu plēvi no bojājumiem, siltumnīcas komplektā bija iekļauti pelēki poroloni, ko uzmaukt uz karkasa metāla caurulēm, līdzīgi tiem, kādus siltumizolācijai liek uz ūdens caurulēm. Kā jau apzinīgs cilvēks, kas seko instrukcijai, es tā arī izdarīju. Pēc vairākiem gadiem pamanīju, ka poroloni sākuši sadalīties un, paberžot pirkstos, burtiski sairst sīkos plastmasas putekļos. Tā nu sanāk, ka augsne vietā, kur atradās mana plēves siltumnīca, tagad ir piesārņota ar mikroplastmasas atkritumiem, gan polietilēna zvīņām, kas izbira no armētās plēves, gan sīkām porolona daļiņām.

– Kaitinošās durvis ar rāvējslēdzēju. Oriģinālajai plēvei abos galos bija ar rāvējslēdzēju atveramas durvis un ventilācijas lūkas. Lieki teikt, ka pāris sezonu laikā rāvējslēdzēji saplīsa un atkal nācās izdomāt dīvainus nestandarta risinājumus. Tuneļveida siltumnīca ar armēto plēvi būtībā ir viena liela uz metāla trubām uzmaukta caurspīdīga telts. Ceru, ka tagad tiek ražoti plēves tuneļi ar normālām virināmām durvīm.

Vai es vēlreiz pirktu šādu siltumnīcu? Normālos apstākļos viennozīmīgi nē. Ne vietā, kur dzīvoju pastāvīgi un zinu, ka dzīvošu arī nākamos 10 gadus. Tādā vietā jēgu ieguldīt līdzekļus un laiku redzu tikai polikarbonāta siltumnīcā. Bet, ja kāda iemesla dēļ man būtu jādzīvo pagaidu dzīvesvietā vai anormālas snigšanas rezultātā sabruktu pašreizējais polikarbonāta tunelis, es pieļauju, ka varētu kā lētu un viegli uzstādāmu pagaidu siltumnīcu nopirkt pašu mazāko 2x3m plēves tuneli, ko rudenī godīgi nojauktu un noliktu garāžā.

Plēves siltumnīca Nr2. Pavisam maziņa

Šī gan nav mana siltumnīca, bet pieder tuvam radiniekam. Bet tā kā palīdzēju gan būvēt karkasu, gan uzlikt/nomainīt plēvi un ļoti bieži braucu ciemos, secinājumus par siltumnīcu varu izdarīt kā par savu.

Radiniekam pēc būvniecības bija pāri palikušas impregnētas 5×5 cm brusas. Tā kā siltumnīcas vēl nebija, pašam savus tomātus gribējās, materiāli nebija jāpērk un radinieks ir prasmīgs un apķēŗīgs amatnieks, tika nolemts uzbūvēt mikroskopisku pagaidu siltumnīcu vienai vasarai.

Izmēri mikro siltumnīcai varētu būt aptuveni 1.5x2m, kores augstums 1.8m. Siltumnīca ir tik maza, ka durvis ir tikai vienā galā, otrā ir tikai vēdlūka. Jumts ir samērā lēzens, ūdens notek ļoti labi, bet sniegs uzkrājas. Tomēr jumta nestspēja ir augsta, jo kopējais jumta laukums ir neliels, bet jumta brusas atrodas tuvu viena pie otras, plēve netiek bojāta arī zem biezas sniega kārtas un sniegu neviens netīra.

Būvēšanas process divatā prasīja nepilnu dienu. Visa konstrukcija, ieskaitot jumta daļu, būvēta tikai no 5x5cm brusām. Asās brusu ārējās kantis ar fleksi tika noslīpētas, it īpaši jumta daļā, lai neplēstu plēvi. Plēves stiprināšanai pie brusām tika tika izmantota lenta, kuru ar 6mm skavām vairākās vietās visā brusu garumā pieskavoja pie siltumnīcas. Nostiprināt plēvi ar lentu un skavotāju ir daudz daudz ērtāk un ātrāk, kā ar koka līstītēm un skrūvēm/naglām.

Vizuāli šāda plēves siltumnīciņa izskatās ciešami, priekš laukiem gana labi, bet diez vai viņa iederētos Pierīgas dārzā. Ja tam pašam karkasam plēves vietā uzskrūvētu polikarbonātu, tad gan izskatītos ļoti labi. Pie tam niecīgā izmēra dēļ tas būtu tikai nedaudz dārgāk, kā plēve, bet daudz glītāk un ilgmūžīgāk, jo plēve jau reizi ir mainīta. Starp citu interesanti, ka pirmā plēve bija bieza un saplīsa pēc divām sezonām, pērkot nākamo, Depo pārdevējs ieteica likt plānāku, jo biezās ātrāk plīstot dēļ locījuma vietām. Izskatās, ka tā būs bijusi taisnība, jo plānā plēve stāv jau ceturto sezonu un vēl nav saplīsusi.

+ Galvenais siltumnīcas pluss ir niecīgais izmērs, kas nozīmē mazu materiāla patēriņu, niecīgas izmaksas un maz patērēta laika būvējot. Arī kopšana un laistīšana daudz laika un pūļu neprasa.

– Nelielielais izmērs vienlaicīgi ir arī vienīgais un galvenais mīnuss, jo siltumnīcā ir ļoti šauri, praktiski nav iespējams normāli apgriezties, uz takas nevar pat normāli apgriezt pēdu, jo tā ir šaurāka par kurpi un ārā jāiet atmuguriski. Garāki
tomāti aug griestos un tiem pirms laika jāgriež nost galotnes.

Lai arī siltumnīca bija pagaidu mikroprojekts vienai sezonai, tā stāv jau sesto gadu un radinieks vairs neplāno būvēt lielāku siltumnīcu. Karkass ir uzlikts uz 4 keramzīta blokiem (pieskrūvēts, lai sīko siltumnīciņu neaiznes vējš:) )un nav sapuvis, labā stavoklī ir arī vainaga brusas. Pūt ir sākušas tikai dobju siles no neimpregnētiem dēļiem, kas visu laiku ir kontaktā ar augsni un mitrumu.

Savā siltumnīcā viņš ierūmē 10 tomātu stādus un divus gurķu stādus. Stādu ir maz, apkopšana un laistīšana neprasa daudz pūļu. Parēķināju, ka uz vienu kvadrātmetru viņš iegūst daudz lielāku ražu, kā es savā 3x8m tunelī. Arī būves izmaksas un siltumnīcas apkopšanā ieguldītais darbs un laiks ir nesalīdzināmi mazāks, kā manos plēves/polikarbonāta tuneļos. Bet rezultāts ir tāds, ka viņa ģimenei augustā ne tikai pietiek tomāti pašu pātēriņam, bet vēl paliek pāri, lai padalītos ar citiem un, rudenī novācot visu ražu, vēl sanāk vairākas kastes, kas pakāpeniski gatavojas līdz decembrim. Šī mazā siltumnīca man lika pārvērtēt savu lielummāniju ar 3x8m siltumnīcām, jo svaigai ēšanai izaudzēt var pavisam maziņā, bet konservēšanai sen kā vairs neredzu jēgu.

Polikarbonāta tuneļveida siltumnīca

3×8 polikarbonāta tunelis Dačnaja ar arku pastiprinātājiem man godam kalpo jau 12. gadu. Kalpo labāk, kā gaidīju, jo solītais polikarbonāta seguma mūža ilgums bija 10 gadi. Ārējam slānim augšdaļā laika gaitā ir krusas izsisti daudzi mazi caurumiņi, pa kuriem iekšā tiek mitrums un polikarbonāta caurulītes pamazām aizaug ar aļģēm. Iespējams vēl pāris gadus segums būs lietojams, bet tad nāksies mainīt, jo vairs nelaidīs cauri pietiekami daudz gaismas. Iekšējais polikarbonāta slānis joprojām ir vesels un notur gan siltumu, gan pasargā no lietus.

Karkasa virszemes daļai nekādas korozijas pazīmes neredzu, sarūsējušas izskatās tikai skrūves, ar kurām saskrūvēts kopā profils. Kad mainīšu polikarbonātu, noteikti atrakšu un novērtēšu karkasa pēdas, kas ieraktas zemē, vai nav sarūsējušas un jānomaina.

Galvenie elementi kalpo ļoti labi, ātri izjuka tikai gumijas blīvējumi durvīs un lūkās, kas nosedza spraugas.

Salīdzinot ar plēves tuneļa metāla caurulēm, saskrūvēt daudzos īsos kvadrātprofilus ar mazajām skrūvītēm aizņēma daudz vairāk laika. Arī nolīmeņot karkasu vajadzēja kārtīgi, nevarēja atļauties tādas nobīdes kā plēves tunelim. Bet rezultāts bija nesalīdzināmi labāks. Stingra un monolīta konstrukcija, kas lielā vējā neļurkājas un negrab, kā to darīja plēves tunelis, lai arī cik stingri to censtos nofiksēt pie zemes.

Vizuāli siltumnīca ilgus gadus izskatījās lieliski. Dārzs ar šo siltumnīcu izskatījās labāk, kā bez, līdz, pienākot polikarbonāta termiņa beigām, pa krusas izsistajiem caurumiem polikarbonāta caurulītes pamazām sākā aizaugt ar aļģēm, bet arī šobrīd siltumnīca izskatās diezgan labi.

Siltumizolācija ir lieliska, gaismas caurlaidība ļoti laba, it īpaši jaunai. Tikai obligāti jānolīmē polikarbonāta lokšņu gali ar, vēlams, mitrumizturīgo līmlentu, ne parasto, jo parastais skočs āra mitrumā ātri atlips. Es sākumā nolīmēju ar parasto, kas pēc laika vietām atlupa un varēja redzēt, kā atsevišķās caurulītēs veidojas ūdens pilieni un pat ieeauga zāles stiebri. Citi mēdz galus hermetizēt, iespiežot silikonu. Ja lokšņu gali paliek vaļā, tad pa trubiņām iekšā tiek mitrais gaiss, iekšpusē rodas kondensāts un pat jaunās loksnēs var sākt augt aļģes. Arī no siltumizolācijas viedokļa tas nāks par labu, jo labākais siltumizolators ir nekustīgs gaiss, ko var panākt, hermetizējot loksnes abus galus.

– Vienīgais mīnuss ir tuneļveida konstrukcija. Ziemā sniegs joprojām ir jātīra. Manai siltumnīcai ir arku pastiprinātāji, bet gan dzīvē, gan internetā esmu redzējis sabrukušas polikarbonāta siltumnīcas, jo taupības nolūkos tika iegādāti lētākie modeļi bez arku pastiprinātājiem, bet sniegs netika laikus notīrīts. Slodzes izturība tādiem ir ļoti maza, jo pats kvadrātprofils ir no plāna metāla.

Bet arī ar visiem arku pastiprinātājiem sniegu joprojām tīru, jo reizēm sniegputeņa laikā uz jumta mēdz sadzīt milzīgu kupenu, negribas riskēt un pārbaudīt izturību.

Arkveida plēves un polikarbonāta siltumnīcas

Ja negribas uztraukties par sniega tīrīšanu, tad iespējams ir jāapsver arkveida siltumnīca. Pat plēves arkveida siltumnīcai dēļ lielā jumta slīpuma sniegs diez vai būs problēma un arī vizuāli tās izskatās gana labi, ja plēvi kārtīgi nostiepj. Bet sava viedokļa man nav, jo man nekad nav bijusi arkveida siltumnīca un arī nevienam pazīstamam cilvēkam tādas nav.

Stikla siltumnīca
Tāpat kā Tev, arī manā bērnībā mūsu ģimenei bija stikla siltumnīca. Ne gluži no veciem koka logiem, bet speciāli buvēta un tīri glīta. Sākumā bija koka karkass, bet, kad koks vietām sapuva, noalgojām meistarus, lai izveido metāla karkasu. Metāla/stikla siltumnīca vizuāli izskatījās ļoti labi.

Ražas bija ļoti bagātīgas, tomāti, saldie pipari, pa kādam gurķim. Biju bērns un dārza lietas īpaši neinteresēja, bet nekādas īpašas problēmas neatminos, ja neskaita ļoti stipru lielgraudu krusu vienvasar, kas ābelēm nodauzīja visus ziedus un arī siltumnīcu krietni apskādēja. Salasījām izsistos stiklus, kas nebija tas patīkamākais darbs, vācot daudzās sīkās un asās lauskas, iestiklojām no jauna un dzīvojām tālāk.

Stikls gaismu vada daudz labāk kā plēve vai polikarbonāts, kas reizē ir gan labi, agros pavasaros un vēlos rudeņos, gan iespējams arī slikti vasaras pilnbriedā. Esmu lasījis, ka dēļ stikla izcilās gaismas caurlaidības, saule var pat apdedzināt augu lapas un tos pārkarsēt, tādēļ vasaras vidū stikla siltumnīcas mēdzot noēnot, pārsedzot ar ēnojamo tīklu vai stiklu kaļķojot.

Neko tādu mēs nedarījām, iespējams stikls ir jāēno gadījumos, ja siltumnīca ir klajā vietā un siltumnīcu saule apspīd no rīta līdz vakaram. Mums dārzā nebija tik daudz brīvas vietas, gaismas pietika, bet daļu saules gaismas aizsedza lielas ābeles un nekas nepārkarsa.

Stikls izcili vada ne tikai gaismu, bet arī siltumu, kas nozīmē, ka siltumnīca ļoti ātri sasilst un tikpat ātri arī atdziest, kas nav labi pavasara un rudens salnās.

Vai es pats tagad liktu stikla siltumnīcu? Droši vien, ka nē. Labi uzbūvēta stikla siltumnīca ar metāla karkasu ir ļoti skaista, bet mūsdienās tas būtu ļoti dārgi, materiāli ir smagi un darbus kā amatieris es pats kvalitatīvi nespētu veikt.